Mammas ikdiena kopā ar mazuli. Šoreiz – par vakara RAUDĀŠANU. PEPmammas Ievas dienasgrāmata, ieraksts nr. 1.        
                                        Sveikas mammas! Priecājos par katru no jums, kas velta laiku, lai lasītu manas pārdomas par dzīvi kopā ar 12 nedēļu vecu mazuli. Tā kā patlaban nevaru aktīvi atbalstīt citas mammas kā PEPmamma, tad nolēmu, ka labprāt padalītos ar to, kā man iet ikdienā, jo arī es esmu pavisam parasta mamma, kurai ir pavisam burvīgs mazulis ar visām viņa īpašajām mazulīša vajadzībiņām, par kurām viņš dažādos veidos man mēģina pastāstīt un es – saprast.
                                        Es bieži saņemu tādus komentārus kā: “Es viņu redzu tikai guļam!” “Viņš Tev laikam nekad neraud!” “Njā… Laikam veselai mātei veseli bērni aug!” Es pasmaidu un priecājos, jo manam bērnam tiešām patīk gulēt, īpaši siltā kombinezonā un iesprādzētam auto sēdeklītī.
                                       Jā, no malas tā vien šķiet, ka Emīls tiešām nekad neraud. Jo tā arī ir – sabiedrībā viņš parasti guļ. Bet vakaros, tieši pirms gulētiešanas… Citreiz man šķiet, ka man tīšām tāds bērns iedalīts, lai pārbaudītu, kā es kā PEPmamma spēju būt kopā ar raudošu mazuli… Jo citas mammas taču esmu iedrošinājusi, ka tas ir pavisam normāli, ka zīdainītis paraud… Ļoti labi atpazinu sevī trauksmes un stresa sajūtu, kad viņš sataisīja savu pirmo skandālu – gribējās mesties virsū bumbai un šūpoties uz tās, staigāt pa māju ar mazo uz rokām, apsvēru domu saģērbt Emīlu kombinezonā un iet ārā nakts melnumā… Šādas domas man izskrēja cauri galvai šķiet sekundes simtdaļā. Un tad es atcerējos par elpošanu… “Ievelc taču dziļu elpu, Ieva!” Un tiešām – fū, kļuva vieglāk! Un pamazām atgriežas veselais saprāts. Sēžu gultā ar brēcošu mazuli un mēģinu viņu sajust…Zinu, ka mazajam viss ir labi – autiņi sausi, mazais ir paēdis, nav sakarsis vai nosalis. Viss ir labi, tomēr mazais turpina raudāt. Ieelpoju, izelpoju un  saprotu, ka šodien Emīlam ir bijusi gara diena, daudz iespaidu un šī ir reize, kad viņam vienkārši ir jāizraud savas emocijas… “Vecā metode”, ko pielietoju ar vecāko bērnu – likšana pie pupa galīgi nedarbojas ar manu jaunāko bērnu, jo tad viņš sāk raudāt tikai vēl stiprāk, it kā mēģinot pateikt: “Mammu, vienkārši uzklausi mani, nebāz man muti ciet!” Bet tas ir grūti… Tik grūti redzēt mazo sejiņu savilktu lielās skumjās un bēdās, it kā būtu pienācis pasaules gals. Iekšā viss līdzi jūt… Piespiežu pie krūtīm un klausos… Kādā brīdī atjēdzos, ka atkal esmu aizmirsusi ievilkt elpu. Tad divkārtīgi ievelku dziļu elpu. Un ik pa laikam nosaku: “Jā, dēliņ, tev šodien bijuši daudz iespaidi, tu esi noguris, bēdīgs un vēlies mammītei to pastāstīt…” Un tā es klausos. Jā, tiešām – viņš joprojām raud. Raud un izraud. Un izraudājis – atslābst manās rokās un iemieg. Tā ir tāda kā maģiska sajūta. Esmu kaut ko uzvarējusi sevī, esmu labāk sapratusi un iemācījusies sajust savu bērnu. Esmu bijusi mazajam klāt un atbalstījusi viņu. Lai gan ļoti priecājos, ka neesmu kritusi izmisumā un esmu bijusi klātesoša savam mazulim, pie sevis priecājos, ka šo reizi izturēju un ceru, ka nākamā nepienāks, vismaz ne tik drīz… Bet pienāk nākamā reize… Citā vakarā… Un es jau jūtu, uz ko tas velk un atkal vispirms izcīnos ar sevi, tad eju guļamistabā, kur nav lieku trokšņu, gaismu un citādu kairinājumu un ļaujos mūsu grūtākajai sarunai dienā…
                                      Nu lūk. Šādas pārdomas manī rosinājis līdz šim piedzīvotais par un ap šo īpašo un tik ļoti emocionālo tēmu – mazuļa raudāšanu. Turpmāk ceru ik pa laiciņam aprakstīt to, kā mums sokas. Cik bieži – ļaušu Emīlam izlemt!
                                      Mana šībrīža atziņa: Vislabākais, ko es varu darīt, ir vērot savu mazuli. Vērot, klausīties un sekot viņa signāliņiem. Tam vislielākais traucēklis – mans gudrais viedtālrunis, ko tādēļ apzināti mēdzu atstāt blakus istabā – lai grūtāk aizsniegties!
Ieva.
Ievas dienasgrāmata. Mammas ikdiena kopā ar mazuli.

3 komentāri par “Ievas dienasgrāmata. Mammas ikdiena kopā ar mazuli.

  • 27/03/2013 11:50 am
    Permalink

    Paldies, Ieva, par godīgu un sirsnīgu dienasgrāmatas ierakstu. Vārdi aizkustina un ļauj noticēt, ka bērns var tikt uzklausīts un pieņemts. Arī raudošs.

    Atbildēt
  • 06/04/2013 7:58 am
    Permalink

    Esmu piedzīvojusi gan nēsāšanos apkārt un šūpošanas tehniku paraugdemonstrējumus, gan šo mierīgo ieklausīšanos mazuļa stāstā… ir atšķirība… gan māmiņai, gan bērnam. Ar pirmo bērnu nēsājāmies abi ar vīru uz maiņām… ar otru man nebija tam spēka un es vienkārši ielīdu ar viņu migā, uzklausīju un parunājos… kopš tā laika sapratu, ka ieklausīsanās un saruna ir vērtīgāka un iestājās liels miers.

    Atbildēt
  • 28/11/2015 6:01 pm
    Permalink

    Lasu šo jau otro reizi- ar nedēļas intervālu. .. un abas reizes apraudos! -Cik tas ir ļoti silti, mīļi un sirdsgudri
    Kaut spētu pārņemt no Tevis šo

    Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *