Ejam ciemos!

Esam jau paaugušies un ir sācies aktīvs ciemos iešanas laiks. Kad pirmo reizi devos ar Emīlu ciemos, sapratu, ka vēlos noteikti par to uzrakstīt. Pirmkārt, ne tikai pirmo reizi devos ciemos ar abiem mazajiem, bet arī pirmo reizi ar abiem bērniem braucu sabiedriskajā transportā. Jutos kā svētkos!

Vispirms sāku ar nopietnu sagatavošanos – izdomāju, kurā dienas laikā to būtu vislabāk darīt, kad mazajam Emīlam varētu nākt miedziņš – jo tad došanos turp varētu apvienot ar vienu no čučēšanas reizēm. Turklāt bērni vislabāk jūtas parasti dienas pirmajā pusē – arī to es ņemu vērā, plānojot tikšanās laiku. Un tad jāsāk kravāt lielā soma – drēbītes, ko samainīt, ja nu kas gadās, 5 autiņbiksītes, mitrās salvetes, vienreizlietojamie paladziņi – es ņemu vismaz divus, jo man ir puika!  Somā dodas līdzi arī divi tīri knupīši, marlīte, ko bužināt, dažas rotaļlietas (ko ar knupīšu turētājiem piestiprinu pie ratu siksnām – tad nenokrīt zemē ) un vēl kāda maza uzkoda sev – jo tā kā baroju ar krūti, brīžiem var pārņemt tik mokoša izsalkuma sajūta, ka varētu domāt, būtu nedēļām badojusies. Tā šo sarakstu var nebeidzami turpināt, jo katrai situācijai ir savas nepieciešamības! Arī mans lielais bērns parasti piekrauj savu mugursomu pilnu. Lai gan es parasti uzlieku limitu – piemēram, 2 rotaļlietas, jo apzinos, ka galu galā arī viņa mugursoma varētu nonākt manā pārziņā. Ak, jā – kur nu bez slinga? Kaut arī braucam ar ratiem,  vienmēr ņemu līdzi arī slingu – ja mazajam apnīk gulēt ratos, es viņu  iesienu slingā un dodos tālāk bez bēdu!

Jā, sagatavošanās process un nokļūšana ciemos  iztukšo gana daudz iekšējo resursu! Tādēļ es nesagaidu neko daudz no pašas ciemošanās – ja man izdosies izdzert tasi kafijas un kaut drusku papļāpāt ar savu draudzeni, jau būšu laimīga!

Esam laimīgi nonākuši manas draudzenes mājās, iekārtojušies un baudām viens otra sabiedrību. Gandrīz visu pirmo stundu Emīls ir pavisam omulīgs un apmierināts ar dzīvi. Un līdz ar to – arī es! Lielais brālis arī priecīgs spēlējas ar savu draudzenīti. Un es jau uz mirkli aizmirstu, ka esmu ieradusies kopā ar zīdaini… Un tieši tādā atslābuma brīdī Emīls dod ziņu, ka vairs nekas nav labi. Pupu negrib, mantas negrib, opā negrib – vai stāvi vai sēdi. Nekas nelīdz. Nolemju ieiet guļamistabā, lai netraucētu pabarotu mazuli. Bet nē – tā ir sveša vieta ar svešu smaržu, atkal jauniem iespaidiem un mazajam kunkulītim tas ir pavisam par daudz – un to viņš arī man stāsta ar savu raudāšanu… Neko darīt! Priecājos, ka mums izdevās veiksmīgi atbraukt un sākam gatavoties mājupceļam. Izejam ārā un pēc kāda mirkļa Emīls jau ir aizmidzis.

Mana mācība jeb  zelta likumi nākamām reizēm:

  • Ciemošanos apvienot ar iziešanu svaigā gaisā, kur mazais var atpūsties no jaunajiem iespaidiem.
  • Lai mazajam vieglāk, var padomāt par iespaidu bagātību – varbūt var iztikt bez ieslēgtām lampām, lielie bērni var spēlēties blakus istabā u.tml.
  • Laicīgāk pievēršu uzmanību un vērīgāk ieklausos Emīla dotajos signālos – jo pirms lielās raudāšanas viņš pavelk lūpiņu un lūdzoši skatās pāris reižu it kā teikdams – mammu, pievērsies man! Es ilgāk nespēju! Man ir par daudz!
  • Kamēr Emīliņš bija pavisam maziņš (2, 3, 4 mēneši)  plānoju ne vairāk kā 2 – 3 ciemošanās reizes nedēļā  (ieskaitot ciemiņus mūsu mājās), lai ir viena diena starpā, ko mēs varam pavadīt divatā, atpūšoties un uzkrājot spēkus.
  • Ja brauc ar sabiedrisko transportu, vēlams izvairīties no sastrēguma stundām.

Patīkamu ciemošanos!

Ieva.

Ievas Dienasgrāmata. Par ciemos iešanu!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *