Ēdam? Pētam!

Atceros sarunu ar kādu mammu pirms 5 gadiem, kad mans lielais piecgadnieks bija mazuļa vecumā. Es viņai jautāju – ko viņas meitiņa jau ir paspējusi nogaršot? Un viņa man atbildēja, ka viss kaut ko jau. Piemēram, vakar vakarā viņi visi kopā esot ēduši mājās gatavotu picu. Es biju šokā! Kādu picu? Mazulim? Kur tad izpalikuši smalki sablenderētie dārzeņi?

Kad lasīju grāmatu “Bērna vadīta ēšana,” sapratu, kur palikuši biezeņi… Piedāvāt mazulim normālu ēdienu gabaliņos šķiet tik loģiski!

Bet tagad drusku vairāk par to, kā Emīlam ir gājis ar šo jauno posmu viņa attīstībā. Vakariņas mums ir ļoti nozīmīga ēdienreize, kad visi kopā sasēžamies pie galda un, ieturot maltīti, beidzot satiekam viens otru, pārrunājot dienas iespaidus. Tā arī Emīls būtībā jau no dzimšanas bija man klēpī, kad ēdām vakariņas, jo likās neloģiski viņu atstāt kaut kur citā istabā spēlēties tik nozīmīgā brīdī. Tā viņš kādu laiku rāmi čučēja man klēpī, pētīja mūs, smaidīja, kļūstot arvien aktīvāks čalotājs un nesot daudz prieka. Līdz kaut kad 5 mēnešu vecumā viņš sāka izrādīt pilnīgu nepatiku pret viņam pasniegtajām karotēm un tamlīdzīgiem priekšmetiem. Viņam interesēja kas vairāk – mans šķīvis. Man likās – pag, puisīt, biku par ātru, ne? Taču, kad sajutu pusi sava šķīvja satura sev klēpī un uz grīdas… Sapratu, ka kaut kas jāsāk mainīt ierastajā kārtībā. Mans šķīvis nonāca arvien tālāk galda vidū un tā vietā uz galda Emīlam aizsniedzamā attālumā skaisti ierindojās svaigo gurķu daiviņas un pārmaiņus tukšas zaļo zirnīšu pākstis. Nu kādu brīdi varējām atkal mierīgi ēst! Emīls tās vispirms iemācījās pareizi satvert un tad arvien labāk tās zelēt un kožļāt. Bet tad mūsu miers atkal sāka pagaist. Jo Emīlam jau līdz mielēm bija apnikušas manis piedāvātās gurķu daiviņas un pākstis! Viņš gribēja kaut ko citu! Kaut ko, kas ir mūsu šķīvjos un mazās rociņas ļoti mērķtiecīgi tiecās pāri visiem šķēršļiem, pieliekot klāt vēl briesmīgi skaļu ķērkšanu! Lieki piebilst, ka mans izsalkums ātri pagaisa un es drīzāk ar šausmām gaidīju vakariņu laiku. Tā es sāku gatavot tā, lai arī Emīls varētu mieloties kopā ar mums. Samazināju sāls daudzumu un gatavoju lielākus gabalus. Esmu tik priecīga, ka šis brīdis sakrita līdz ar laiku, kad tirdziņā parādījās dažnedažādi vietējie dārzeņi! Lai vai kā šis posms nebija viegls, jo Emīls tiešām gribēja vairāk, nekā viņš spēja izdarīt. Es viņu saucu par mazo pārstrādes uzņēmumu! Jo visu, kas nonāca viņam mutē, viņš brīnumainā kārtā sažļambāja un 99% izspļāva ārā (man klēpī un uz grīdas). Daudz jautru brīžu, kamēr sēžam kopā pie galda! Lielais brālis nespēja vien nobrīnīties, cik lielu nekārtību spēj sastrādāt viens mazulis! Likās, ka tagad stundām tīrīšu virtuvi! Bet tad es iemācījos, ka lieti noder uz grīdas noklāts viens liels, pavecāks dvielis, kuru pēc tam var vienkārši izpurināt virs atkritumiem. Tā lielā tīrīšana aizņēma vien pāris minūtes un mana dzīve atkal kļuva mierīgāka. Čiks un viss ir atkal tīrs – līdz nākamajai reizei! 

Pārstrādes uzņēmums iepazīst karoti.

Bēbīšu skolā klausījos, kā citas mammas dod saviem mazuļiem jau putras… Un es sāku domāt, ka varbūt mums arī jāizmēģina kāda putra? Ja nu tiešām Emīlam nepietiek ar tiem gabaliņiem vien? Turklāt, viņam puncī nonāk ļoti mazs daudzums no tā visa… Eh, laikam būs jāpamēģina. Bijām ciemos pie mūsu draugiem, kuriem arī ir mazs puika, vien pāris mēnešus vecāks. Un, kad viņš vakariņu laikā smuki taisīja muti vaļā katrai putras karotei, es vēl vairāk nodomāju, ka ir vērts mēģināt arī Emīlam piedāvāt kaut ko ar karoti. Nopirku putru, apbruņojos ar pacietību un dedzīgu prieku. Visu sagatavoju un ar prieku dodu pirmo karoti, teikdama: “Taisi mutīti vaļā, Emīliņ! “Ā!” Bet tā vietā, viņš sarauc pieri un rauj karoti man no rokas ārā! Viņam ir interesanti – kas tas ir? Ko mamma man tagad dod? Un viņš labprāt bāž pats karoti mutē, bet – otru galu. Nekas. Es ņemu citu karoti un saku, lai pagaršo, bet viņš arī to stumj ar savu rociņu prom, aplūko uzmanīgi un tad ņem man nost. Tā pēc daudziem mēģinājumiem drusciņ kaut kas tiek arī viņam līdz mutei. Bet 90 % no visa ir uz sejas, rokām, apģērba, krēsliņa, manām rokām… Nav variantu! Ejam vannā! Tā vairākas dienas piedāvāju Emīlam putru gan no rīta, gan vakarā šādā saudzīgā režīmā. Jo es vienkārši nespēju ar spēku pieturēt viņa zinātkārās rociņas un ar varu likt viņam mutē putru! Tas liekas tik pretdabīgi! Ja nezinātu neko par bērna vadītu ēšanu un nebūtu to izmēģinājuši, tad noteikti domātu, ka kaut kas nav kārtībā ar mani, ka nespēju savu bērnu pabarot un kāpēc viņš netaisa to muti vaļā! Līdz vienā reizē viņš par karoti un putru bija absolūti zaudējis interesi. Viss. Viņam vienalga, kas tur tai šķīvī un ko mamma piedāvā. Un tad es nospriedu – viņam ir tikai 7 mēneši! Kur steigties? Emīlam atliku likām pietiek ar manu pienu. Es negribu viņam sabojāt interesi par ēdienu un ēšanu. Mans mazais eksperiments ar karotēm piedzīvoja sakāvi un Emīls atkal ēd tikai gabaliņus. Citu dienu pārstrādā un apēd vairāk, citu dienu – pavisam maz. Bet tā mēs abi jūtamies vislabāk.

Tā mums iet. Interesanti un radoši! Lai jums arī tāpat!

Ieva.

P.S. Ja kāds lielāks gabals nonāk Emīla kaklā – viņš to ļoti labi izklepo ārā no mutes. Bet tieši tādēļ es viņam sāku dot gabaliņus tikai sev klēpī, Emīlam sēžot un atbalstot viņa muguriņu. Nekādā gadījumā gabaliņus nedrīkst dot, ja mazulis atrodas slīpā barošanas krēsliņā!

Ievas blogs. Par mazuļa piebarošanu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *