Bieži māmiņa pirms dzemdībām ir mēģinājusi iztēloties to, kāds būs laiks, kad piedzims mazulis. Visbiežāk, ja ģimenē šis ir pirmais mazulis, māmiņa ir iztēlojusi šo kopā būšanas laiku vieglāku, nekā tas mēdz būt realitātē. Vajadzības, kuras bija  pašsaprotami apmierināt līdz dzemdībām, ir kļuvis apmierināt grūtāk, jo ģimenē ir ienācis mazulis, kurš sākuma periodā var prasīt intensīvāku uzmanību.

Katra māmiņa  dzemdībās piedzimst arī kā mamma. Pat tad, ja ģimenē tas ir otrs bērns, katra mamma  kļūst atkal  “cita” mamma, un var piedzīvot dažādas pretrunīgas izjūtas.

Trešajā dienā pēc dzemdībām mēdz būt tā saucamā  “raudamā diena”, kad māmiņa var pastiprinātāk raudāt un piedzīvot  skumjas, bet tas nebūt nenozīmē, ka tā jau ir pēcdzemdību depresija.  Ja “ raudamais” periods ilgst līdz pat 10 dienām  arī tad vēl  nopietnam satraukumam nav pamata. Tikai tad, ja nomāktība pēc dzemdībām ilgst vairāk par 2 nedēļām iespējams, ka skumjas pāraugušas pēcdzemdību depresijā (tā visbiežāk veidojas pirmajās nedēļās vai pirmajos 3 mēnešos pēc dzemdībām). Pēcdzemdību depresija ir saslimšana, un tā neārstēta var saglabāties pat vairākus gadus. Daudz jauno mammu pēdējos gados cieš no pēcdzemdību depresijas, tāpēc, lai sevi pasargātu,  ir nepieciešams jau laikus atrast veidus, kā labāk pārvaldīt  un līdzsvarot savas emocijas.

Māmiņa, kuru ir piemeklējusi pēcdzemdību depresija var :

  • justies nomākta, skumīgāka;
  • raudāt biežāk kā parasti, vairākas dienas pēc kārtas un arī tad, kad liekas, ka nav par ko;
  • zaudēt prieku un intereses;
  • pārmērīgi satraukties  par savu bērniņu;
  • vairāk gulēt kā ierasts (vai arī nespēt aizmigt pat tad, kad ir tāda iespēja);
  • izteikti mazāk vai vairāk ēst;
  • justies vainīga un nepietiekami laba kā mamma;
  • justies nogurusi arī pēc labi izgulētas nakts;
  • mazāk koncentrēties un grūti uztvert apkārtējās lietas;
  • fiziski justies slikti (parādās sāpes ķermenī);
  • baidīties, ka šī ir jaunā realitāte, un, ka ir  zaudējusi „veco” uz visiem laikiem;
  • brīžiem domāt negatīvas domas pret savu bērnu;
  • periodiski domāt par pašnāvību.

Kas būtu palīdzošs šajā brīdī, jeb ko māmiņa pati var darīt:

  • rūpēties par savu atpūtu un miegu (lūgt palīdzību tuviniekiem, draugiem, kas varētu palīdzēt organizēt ikdienu, lai tas ir iespējams);
  • strukturēt dienu (pastaigas svaigā gaisā, arī tad, ja ir slikts laiks);
  • regulāras un pilnvērtīgas ēdienreizes (papildus uzņemt Omega3 saturošus līdzekļus, piemēram, zivju eļļu);
  • kaut uz brīdi ikdienā atrast laiku, ko pavadīt vienatnē;
  • sarunas ar kādu, kas saprot, pieņem, nenosoda māmiņu, un kuram sieviete uzticas;
  • vērsties pie ģimenes ārsta vai psihiatra pēc medicīniskas palīdzības, pārrunāt savas izjūtas un notiekošo ar PEP mammu, dūlu, psihologu, psihoterapeitu vai citu speciālistu šajā jomā.

Kā citi var palīdzēt:

    • atslogot māti no ikdienišķiem pienākumiem, praktiska palīdzība;
    • sarunas;
    • motivēt sievieti uzstādīt sev reālus mērķus un prasības, nepārspīlēt ar prasībām pret sevi kā pret mammu;
    • stiprināt pozitīvo māmiņā, izceļot viņas dotības;
    • palikt pieejamiem arī tad, ja atbalstītāju noraida un censties saglabāt mieru;
    • palīdzēt realizēt situācijas, lai mamma var pabūt viena;
    • piedāvāt dažādas alternatīvas metodes (Baha ziedi, aromterapija, homeopātija, fitoterapija, gaismas terapija).
PEP mamma Solvita par pēcdzemdību depresiju un kā atbalstīt māmiņu, kura to piedzīvo.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *