Par šo domāju jau labu laiku. Dzirdu to ļoti bieži. Tā ir frāze, ko daudzi pieaugušie lieto situācijās, kad bērns ir paklupis, sasities, sabijies vai piedzīvojis ko citu nepatīkamu. Visbiežāk bez nopietnām sekām un tomēr pārdzīvojums ir bijis un bērns lūkojas pēc atbalsta. Bieži arī raud vai grasās to darīt.
Intonācijas, kādās bērns dzird šo „nekas jau nebija” ir dažādas, pieaugušajiem mēdz būt arī dažādas sejas izteiksmes, parasti nopietnas vai smaidīgas. Esmu dzirdējusi arī mammu skaidrojumus, piemēram: „Es cenšos rādīt jautru seju, lai viņš nedomā, ka tas ir kaut kas traks.” Dažādos veidos tiek mazināta notikušā nozīmība – „lai neizaug memmītis”, „lai mācās paciesties”, „lai nesāk ar šito manipulēt”(reizēm vecāki ir pārliecināti, ka tas jau notiek) u.tml.
Es zinu un ticu, ka vecāki jebkurā situācijā vēl bērnam tikai to labāko. Un mēs visi cenšamies būt patiešām labi vecāki. Mūsu kopābūšanā ar bērnu ir unikālas lietas, ko esam ieviesuši no jauna un ir tādas, kas tiek „mantotas” vai pārņemtas – no savas pieredzes, no paziņu pieredzes, no kādām tradīcijām sabiedrībā vispār u.tml. Īpaši nedomājot, tās veiksmīgi tiek „ieguldītas”mūsu attiecību modelī un ikdienā. Man šķiet, „nekas jau nebija”, ir viena no tādām ceļojošajām, pārņemtajām lietām.
Es gribu aicināt par to padomāt mazliet vairāk. Mana sajūta ir, ka šī frāze ceļo no diezgan senas pagātnes. Un man šķiet svarīgi palūkoties uz to šodien, šeit, ar mūsdienu izpratni, domājot par bērna valodas un sociālo attīstību.
Sākšu ar valodas attīstību. Mazuļa tuvākajiem cilvēkiem – parasti mammai un tētim (protams, ir arī citi modeļi, bet šis ir visbiežākais)- ir izšķiroša nozīme bērna valodas attīstībā. Tas mūsdienās,šķiet, vispārzināms – lai bērns iemācītos runāt, spēt saistīt savu pieredzi ar valodu, no pirmās dienas ar viņu ir jārunā. Stāstot par to, kas notiek vai notiks (piemēram – „mēs tagad ģērbsimies un iesim ārā”), spēlējoties, samīļojoties utt. Kamēr bērns pats nav iemācījies runāt, visbiežāk tā ir kā komentēšana, mammas vai tēta monologs. Tas pamazām palīdz bērnam atrast vārdus, nosaukumus it visam šajā pasaulē. Ļoti, ļoti svarīgi ir palīdzēt bērnam atrast vārdus arī emocijām un sajūtām, ko viņš piedzīvo. Kas nozīmē stāstīt, komentēt – „es redzu, tu esi priecīgs/dusmīgs/bēdīgs utt.”
Spēja apzināties savas emocijas un sajūtas (tas ir, ko es piedzīvoju fiziski, ķermeniski), un nosaukt tās vārdā ir nepieciešama, lai mēs spētu apzināti pārstrādāt savu pieredzi un doties tālāk savā attīstībā.
Atgriežamies pie „nekas jau nebija”. Kā jums šķiet – ko bērnam no valodas attīstības viedokļa iemāca šī frāze? Un kā būtu, ka tā vietā viņš dzirdētu – „tu paklupi un sasities”, „tu sabijies no šī trokšņa” vai „tas bija sāpīgi”? Bez „drāmas”un tomēr komentējot, kas patiešām, īstenībā nupat ir noticis. Jo citādi vienīgais vārds, kas bērna apziņā iegulst par tādiem brīžiem ir „nekas”. Un „neko”ir ļoti grūti, es teiktu, neiespējami pārstrādāt. To var tikai nogrūst kādā apziņas stūrī un nest līdzi.
Otra lieta, par ko gribu aicināt padomāt, ir sociālā attīstība. Arī šeit, protams, mamma un tētis ir tie paraugi un skolotāji, no kuriem bērns primāri mācās „kā būt ar citiem”šajā pasaulē. Arī – kā reaģēt uz citu pārdzīvojumiem. Mēs nespējam pilnīgi izprast un sajust, cik ļoti vai drusciņ otram sāp, salst, ir patīkami, priecīgi utt. Tomēr jebkurā gadījumā, piemēram, paklūpot, jebkurš cilvēks kaut ko piedzīvo. Iedomājaties situāciju, kurā jūs, ejot pēc kaut kā citā istabā, aizķeraties aiz sliekšņa un klūpat. Nenokrītat pavisam, jums izdodas noturēties, tomēr sabīstaties un nedaudz sasitat roku. Ir sāpīgi un satraucoši. Netālu stāv jūsu vistuvākais cilvēks un smaidīgs saka: „Nekas jau nebija.” Ko tas iedod jums un jūsu attiecībām? Un kā būtu, ka jūs saņemtu kaut nelielu līdzjūtību un atbalstu? Arī tad, ja sāpes nav mežonīgas un jūs negrasāties noasiņot.
Man šķiet, ka saglabāt cilvēcību un savstarpēju atbalstu ir ļoti svarīgs mūsdienu cilvēces uzdevums. Un ir ļoti svarīgi to ļaut piedzīvot un tādējādi mācīt bērniem. Protams, kā jebkurā lietā, ir nepieciešams līdzsvars un „otrs grāvis”ir pārspīlēta reakcija uz visu, kas ar bērnu notiek. Būtiska lieta ceļā uz līdzsvarotām attiecībām noteikti ir spēja apzināties, kas notiek ar mani pašu. Vai es pati/pats spēju nosaukt vārdā to, kas ar mani notiek, ko es piedzīvoju? Vai arī man tas ir „nekas”?
Es zinu, bieži vien tie nav viegli atbildami jautājumi. Un arī būt par mammu un tēti, pat tikai par „pietiekami labu” mammu vai tēti nav viegli. Un nav jau arī universālu recepšu, kā tad kurā situācijā rīkoties. Tomēr es gribu aicināt – ikreiz, kad gribas teikt „nekas jau nebija”, mazliet apdomāties – varbūt tam, kas nupat notika, tomēr ir vārds un varbūt manam bērnam šobrīd, pēc tā vajadzīgs mazliet cilvēciska atbalsta. Jo tas nepieciešams mums visiem.

Zane Miļūna,
PEPmamma un mazuļu skoliņas vadītāja

/Neliels paskaidrojums – es strādāju ar bērniem līdz 3 gadu vecumam un viņu vecākiem, un manas pārdomas ir par šī vecumposma bērnu-vecāku attiecībām./

„Nekas jau nebija” – PEP mammas pārdomas

2 komentāri par “„Nekas jau nebija” – PEP mammas pārdomas

  • 23/07/2015 2:58 pm
    Permalink

    Paldies par vērtīgo rakstu. Arī es esmu pārmantojusi šo “nekas taču nebija” un piekopju attiecībā uz savu bērnu. Raksts lika aizdomāties un paskatīties uz to citām acīm.

    Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *