Es gribu sākt ar jautājumu un tas ir – vai jūsu bērniem ir iespēja piedzīvot klusumu?

Stundu garās nodarbības, ko vadu bērniem līdz divu gadu vecumam, organizētas tā, ka pirmā pusstunda tiek pavadīta nosacītā klusumā. Kas nozīmē – pieaugušie nesarunājas. Klusums, protams, ir nosacīts. Ir dzirdami trokšņi, ko rada bērnu darbošanās, un viņu runāšana (monologi un reizēm arī dialogi). Otrajā pusstundā mēs pārrunājam redzēto un pieredzēto. Arvien biežāk dzirdu mammu pārdomas, cik neierasts viņām bijis šis klusums. Tomēr vēl biežāk dzirdu, ka bērnu uzvedība bijusi savādāka kā citās vietās, ka viņi bijuši samulsuši un skaidro to ar atrašanos tik ļoti neierastajā klusumā. Jo „mājās jau parasti kaut kas skan”. To, ka bieži mājās „kaut kas skan”, pieredzu arī mājvizītēs savā PEPmammas darbā. Klusums, šķiet, ir kļuvis par diezgan ekskluzīvu parādību. Jāpaskaidro, ka tas, ko es šeit domāju, rakstot vārdu „klusums”, ir vide bez radio, TV, mūzikas – bez mūsu „organizētiem” trokšņiem un skaņām.
Es domāju, ka ir lietas, ko iespējams piedzīvot un attīstīt tikai klusumā. Piemēram, prasmi vērīgi klausīties, ieklausīties. Sadzirdēt sevi, savu elpu un sirdspukstus. Sadzirdēt savas vēlmes un aicinājumus. Nereti sadzirdēt arī savas grūtības, bažas un bailes. Pa īstam sadzirdēt, kā skan koka klucītis vai metāla bļodiņa, atsitoties pret grīdu. Un kā tie neskan, tieši tāpat atsitoties pret paklāju.(Zināmā vecumā šī pieredze ir ļoti nozīmīga.) Sadzirdēt putnu balsis aiz loga. Vai kaimiņu suņa rejas. Sadzirdēt, kā šalc vējš. Es varētu turpināt ļoti ilgi.
Arvien vairāk cilvēku dodas dažāda veida klusuma pieredzē – retrītos, rekolekcijās, meditācijās utt. Kas liek domāt, ka klusums ir kas ļoti nepieciešams un nozīmīgs, faktiski vitāli svarīgs.
Arī mūzika, protams, ir brīnišķīga lieta. Arī tā attīsta un rosina, un var sniegt visdažādākos piedzīvojumus un pārdzīvojumus. Un es nudien neaicinu atteikties no jebkāda audiālā fona pavisam.
Tomēr apdomājiet – vai jūsu bērnam ir iespēja pabūt klusumā? Cik ilgi un cik bieži tas ir?
Un kā ar jums pašiem? Un ko jūs dzirdat un pieredzat klusumā?
Zane Miļūna
Mazuļu skoliņas vadītāja un PEPmamma

Par klusumu mūsu dzīvē

1 komentārs par “Par klusumu mūsu dzīvē

  • 23/07/2015 2:54 pm
    Permalink

    Es audzinu bērniņu 1g3mēn un mums mājās pa dienu ir klusums. Fona troksni – tv – ieslēdz vīrs, pārnākot no darba. Arī es kādreiz ikdienā slēdzu šo fonu, bet bērna gaidīšanas laikā sāku just, ka tas mani nogurdina. Tā nu klusums mąjās bij arvien biežāk, kad es biju vienatnē. Patīkami lasīt, ka šī mana ieklausīšanās savās sajūtās un izvēle būt klusumā labvēlīgi ietekmē arī bērna attīstību.

    Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *