Ieva Baltalksne

Esmu sieviete, mamma, meita, māsa, draudzene… Un aiz tā visa – cilvēks, kas grib piedzīvot dzīvi visā tās krāšņumā, kas bauda un priecājas, skumst un pārdzīvo, nemitīgi mācās un atklāj, kas tad tā dzīve un dzīvošana īsti ir – un kas tad galu galā esmu es pati.

Mazulīši mani ir apbūruši jau kopš sevi atceros, tāpēc vēl jo milzīgāks bija mans pārsteigums, kad piedzima mani pašas bērni un kad beidzot uzzināju, cik kaut kas LIELS slēpjas aiz šī visa, ko ģimenē ienes tāds viens mazs mazītiņš. Atbildība, neziņa, pārdzīvojumi, jaunatklājumi, pārgurums, un pāri visam šī bezgalīgā mīlestība. Joprojām katru dienu pateicos saviem bērniem par to, ka viņi ir, ka man ir dots laiks kopā ar viņiem – kopā augt, kopā pa jaunam ieraudzīt pasauli, atrast kopsakarības un caur šo visu pilnveidot sevi kā labāku cilvēku. Joprojām brīnos kā viss šai pasaulē ir saistīts tādiem neredzamiem pavedieniem – visi ģimenes locekļi katrs savā starpā, mēs paši ar sevi dažādos laikos (es tagad ar sevi toreiz bērnībā) un jā, cik ļoti tāda maza cilvēciņa parādīšanās šai pasaulē to visu padara redzamāku, vai drīzāk – sajūtamāku.

Mani bērni (dēls dzimis 2015.gadā, meita 2018.gadā un jaunākais dēliņš 2022.gadā), paši nemaz neapjaušot, ir mani aizvirzījuši tuvāk manām interesēm – caur Montessori pedagoģiju, caur mājmācību, caur apzinātības praksēm un nu arī caur PEP mammu apmācībām – būt blakus, būt atbalstošai, stiprināt otru.

“Zieds ir tikpat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu.”

I.Ziedonis  burvīgi šo uzrakstījis savās Epifānijās un tas tik ļoti sasaucas ar manu PEP mammas sajūtu – katra māmiņa, katra jaunā ģimene, kas vēršas pēc atbalsta, ir kā jūra – kā zieds – perfekts savā esībā, pilnīgs savā būšanā un es varu tikai palikt tuvu, ne mācīt vai aizrādīt, ne uzbāzties ar padomiem vai ko citu nelūgtu, bet tikai būt tuvumā un atgādināt, ka viss jau ir tevī.