Sintija Freimane

Es esmu 2016.gadā dzimušas meitas mamma. Tajā gadā ne tikai piedzima mana meita, bet piedzimu arī es kā mamma. Tas bija zīmīgs gads daudzām pārmaiņām manā dzīvē, kas ir rezultējies ar kļūšanu par “PEP mammu”, 2020. gada rudenī. Paralēli “PEP mammas” mācībām, esmu apguvusi pieaugušo neformālās izglītības programmu “Bērna emocionālā audzināšana”(BEA).
Būt par vecākiem – tas ir maģiski. Tajā pašā laikā, tas dažkārt prasa tik pārdabiski daudz. Gaisā virmo emocijas un tām ir dažādas nokrāsas, kas ir tik daudz un tik dažādas, ka gadās tajās sapīties… un ko tad?!

Kļūstot par mammu, arī es esmu gājusi cauri šim emociju mudžeklim. Tāpat zinu, ko nozīmē: cerība, vilšanās, prieks, bezcerība, iespēja, zaudējuma sāpes, nepadošanās… bet tam visam pa vidu, bērna beznosacījuma mīlestība.
Nereti gadās, ka esot ikdienā un pienākumos, trūkst tik vien, kā skats no malas. Ne jau vienmēr ir jābūt pavisam slikti, lai lūkotu pēc atbalsta. Dažkārt vecākiem atbalstoša saruna un neliels iedrošinājums var būt gana spēcinošs viņu dzīvēs.
Esmu atvērta atbalstam arī ģimenēm ar priekšlaikus dzimušiem bērniņiem, kam par pamatu ir manis pašas pieredzētais. Dzīve ar bērnu nereti ir pārbaudījumiem un izaicinājumiem piepildīta, bet vēl jo satraucošāka tā mēdz būt ar priekšlaikus dzimušo.